Dzīvības trauslums un milzīga izdzīvotgriba, mīlestība, necilvēcība, kaisle, sekss un nāve – viss cieši līdzās, vienā telpā un laikā, Lapzemē 1944. gadā, tik blīvi kā uz skudru takas, kur neiespējami spert soli, lai kādu nesamītu. /Dace Sparāne-Freimane, Dienas Grāmata/
Grāmata ar tādu normālu “krampi”. Vārdos grūti to valodu aprakstīt – gribas it kā teikt, ka skaista, bet laikam nebūtu pareizais termins. Droši vien tādēļ, ka izvarošanas ainas, strutojošus ievainojumus, karu, mokpilnu nāvi ir diezgan grūti aprakstīt tā skaisti. Drīzāk gan ļoti skarbi, bet tā, ka nevar novērst acis un ir jāturpina lasīt. Grāmatas valoda vien ir pietiekošs iemesls ieteikumam noteikti to izlasīt.
Pats stāsts – aizraujošs, kārtīgi ievelk sevī, iedur tā, ka sāp, bet tai pat laikā priecājies, ka šis nav tavs stāsts, šis nav tavs laiks, kas aprakstīts. Ļoti bieži nonācu stiprās pretrunās ar galveno varoni – varbūt šis ir kārtējo reizi no sērijas “Unai atkal nav sirds”, bet es nesaprotu tik aklu mīlestību. Vēl jo vairāk – kā visu to, ko darīja Johanness vispār var nosaukt par pretmīlu. Bet laikam tā jau notiek – no tik daudzām mūsu dzīves lielākajām mokām un sāpēm varētu mierīgi izvairīties, ja mēs neļautu sev mīlet tik viegli un akli.
Grāmatas autore tik ļoti pamanījusies ar valodu atdzīvināt Somijas dabu, ka tā pati nejauši (kaut gan – varbūt speciāli) kļuvusi par vienu no grāmatas varoņiem. Daba šeit laikam ir vienīgā, kas dzīvo pāri visai mīlestībai un sāpēm, nedodot nevienam nekādas atlaides – visi viņas priekšā ir vienlīdz mirstīgi un visiem vienlīdz sāpēs.
Kopā dodu grāmatai 4 nobijušos ežus
UNA LASA. 