Maggie Stiefvater “The Raven Boys”

Blue (atvainojos, bet es vienkārši kategoriski atsakos tulkot šīs grāmatas varones vārdu tulkot uz Blū) ir 16 gadīga meitene, dzīvo kopā ar savu mammu un citām (2 vai trijām, tā arī līdz galam nesapratu) gaišreģēm/zīlniecēm. Bērnībā tika pareģots, ka, ja viņa noskūpstīs savu mūža mīlestību viņš nomirs. Tad viņa satiek Gansiju un viņa draugus, kuri kopā meklē Kraukļu karaļa mirstīgās atliekas.

Vai īsti nav skaidrs, par ko ir stāsts? Jo man arī nav, velns parāvis! Šī bija no tām murgainajām grāmatām, kas atgādināja tādu ļoti traku fever dream vissliktākajā tā nozīmē. Vai ir iespējams labs fever dream literatūrā? Jā! Par tādu es nosauktu Nams, kurā – visu laiku esi diezgan apjucis, bet stāsta pavediens nepārtrūkst, esi gatavs to apēst aizrijoties, un, kad tas beidzas, esi jau kļuvis atkarīgs un gribi vēl. Līdzīga, varbūt drusku ne tik reibinoša, bija arī Stīvena Kinga Mizerija (par kuru drīzumā taps ieraksts ar manām pārdomām) – jūties ļoti apdullis un nobijies, bet pilnībā ierauts stāstā, esi spējīgs tam izsekot līdzi. Kā tad īsti bija ar The Raven Boys? Nu, es jutos konstanti apdullusi, apmēram tā kā es jūtos, kad esmu 3. vīna glāzē (kontekstam – man vajag ļoti maz alkohola), un kāds, kurš ir līdzīgā kondīcijā, bez jebkādām ģeologa zināšanām mēģina man izskaidrot zemes garozas slāņus. Bet vai mani aizrāva stāsts? Ne gluži, jo es tā arī nesapratu, par ko tas vispār ir.

Kad grāmata bija aizmocīta līdz pusei, sapratu, ka nepamet sajūta, ka īstenībā autore nemaz negribēja sarakstīt grāmatu – viņa vienkārši dikti sapņoja uztaisīt filmu. Tādēļ pavirši ķērās pie grāmatas rakstīšanas, neko īsti nesaprotot par to, kā pareizi būvēt stāstu (kas ir jo īpaši svarīgi tad, kad stāstā ir tik nenormāli daudz varoņu). Doma “aj, nu, filmā jau saprastu”. Es nepārspīlēju – tikai grāmatas pusē man sāka aiziet, kas ir kurš tēls (vai arī to, ka vairāki no viņiem nav vens un tas pats cilvēks), ko tad īsti viņi visi meklē. Es pilnīgi noteikti zinu, ka nemācētu labāk, taču zinu pietiekoši daudz labu piemēru, kur tomēr šī problēma nerodas. Piemēram, Harijs Poters – neeeenormāli daudz tēlu, no kuriem katram ir būtiska nozīme stāsta attīstībā, taču kaut kā ar prasmīgiem rakstnieka paņēmieniem un izteiktām pazīmēm Roulinga rada pasauli, kurā tu to visu atceries un esi spējīgs izsekot līdzi, konstanti nešķirot atpakaļ lapaspuses.

Un, protams, ja ar diezgan sūdīgu stāsta izklāstu nepietiek, tad grāmatas autore izdomā, ka vajadzētu uzkāpt uz nodrāztā YA literatūras trenda – mīlas trijstūra. Tikai šoreiz, ņemot vērā, ka īsti nav skaidrs par katra tēla personīgajām īpašībām (ja neskaita to, cik daudz kuram ir nauda), kur nu vēl par savstarpējām attiecībām, vispār neliekas loģisks pavērsiens, ka cilvēks X (nespoilošu) varētu potenciāli būt jaunais Blue love interest.

Kopumā grāmatu vērtēju 2 no 5 – es gribēju likt 1, bet tomēr atstāju 2, jo par spīti, manuprāt, ļoti neveiksmīgam rakstīšanas stilam, tur apakšā slēpjas tīri ok ideja, kurai vienkārši prasās kārtīga noslīpēšana.

 

Advertisements

One thought on “Maggie Stiefvater “The Raven Boys”

  1. Labi uzrakstīts. Man liekas, šī ir pirmā kritiskā atsauksme par šo YA hītu, ko esmu lasījusi. Nu labi, es īpaši neesmu meklējusi, jo īsti neinteresē, bet Tava kritika šķiet pamatota.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s