Eleonorai Olifantai viss ir pilnīgi kārtībā. Viņa iet uz darbu, trešdienās sazvanās ar mammīti, no mammītes uzzina, cik viņa ir slikts cilvēks, piektdienās viņa ēd vienu un to pašu picu un nedēļas nogalēs guļ labi, jo izdzer pāris pudeles alkohola. Viņas bijušais draugs viņu piekāva un seksuāli izmantoja, taču tagad viņa ir viena un viss ir kārtībā. Divas reizes gadā viņu apmeklē sociālais darbinieks, taču arī tas ir kārtībā. Nedēļas nogalē viņa mēdz neredzēt nevienu pašu cilvēku un neizteikt nevienu pašu vārdu līdz pat pirmdienai, taču viss ir ok. Eleonorai Olifantai viss ir kārtībā.
Šī ir grāmata, kas reizē sāp un reizē arī silda. Sāp, jo tu redzi/lasi, cik ļoti cilvēks normalizē situāciju, ar kuru citi pašcienoši indivīdi nekādā gadījumā nesamierinātos. Silda, jo, par spīti skarbajam Eleonoras stāstam, beigu beigās tomēr dominē cerība, ka tomēr kādudien tiešām viss būs kārtībā. Ir tā cerība, ka gan Eleonorai, gan cilvēkiem tev apkārt, gan arī beigu beigās tev pašam ir tikt ārā no bedres.
Grāmata, kuru bija vērtīgi izlasīt arī kā topošajam psihologam. Pirmkārt, jau tāpēc vien, ka es atļaušos teikt diezgan precīzi atspoguļo ne līdz galam atrisinātas traumatiskas pieredzes sekas. It kā kaut kas ir darīts, bet cilvēks ir izslīdējis cauri sistēmai, tādēļ līdz galam tā arī neviens nav parūpējies. Līdz ar ko cilvēks pašaizsardzības rezultātā savā prātā izveido pavisam citādu un ilgtermiņā nestrādājošo pasaules konstruktu, kuru uztver kā normu. Tā rezultātā samierinoties ar nelabvēlīgu attieksmi no citiem, bet arī izveidojot pašdestruktīvus stresa vadīšanas un koupinga mehānismus. Otrkārt, vērtīgi bija izlasīt, jo atspoguļo atlabšanu, tās nozīmi, efektu, kā arī vienkārši to, ka tā ir iespējama. Grāmata parāda to, ka rūpes par savu psiholoģisko veselību un labklājību ļauj cilvēkam izdzīvot savu pilno (vai vismaz iespēju robežās maksimāli sasniedzamo) potenciālu.
Neko nespoilojot, gribēju uzslavēt autores izvēli pārāk nepārspīlēt ar romantisko stāsta līniju. Lai gan lasītājam tiek doti mājieni, ka kaut kas varētu veidoties, ir kaut kādi mīļi abpusēji signāli, tas tomēr nav galvenais fokuss šajā stāstā. Galvenais ir Eleonoras progress, kas notiek pateicoties viņas darbam ar sevi un atbalstam no apkārtējiem, ne jau tāpēc, ka kāds iemīlas un tad viss pēkšņi ir super (kas diemžēl ir diezgan bieži izmantots kā sarežģītu problēmu risinājums daiļliteratūrā, taču realitātē nestrādā).
Mīļākie citāti:
“She has a knack for amusing herself, although no one else laughs much in her company.”
“There was, it seemed, no Eleanor-shaped social hole for me to slot into.”
Vērtējums: 5/5
UNA LASA. 