J. K. Rowling “Harry Potter and the prisoner of Azkaban”

“Harijs Poters un viņa draugi Rons un Hermione atgriežas Cūkkārpas raganību un maģijas skolā, lai uzsāktu trešo mācību gadu. Viņus gaida tikšanās ar izbēgušu Azkabanas cietumnieku un Atprātotājiem, kuri ir atsūtīti, lai sargātu skolēnus.

Harija Potera un cietumnieka Sīriusa Bleka satikšanās ir nenovēršama. Harijam ir tik daudz neskaidru jautājumu – kāda īsti ir profesora Lupīna saistība ar Sīriusu Bleku? Kāds ir profesora Strupa rūpīgi sargātais noslēpums? Kādēļ Rona žurka vārdā Kašķis tik izmisīgi cenšas aizbēgt?

Harijam būs vajadzīga drosme, maģija un draugu atbalsts, lai rastu atbildes uz šiem un daudziem citiem jautājumiem un atklātu Sīriusa Bleka pagātni, kurā viņš atradīs norādes arī uz savu noslēpumiem tīto pagātni.”

Forum Cinemas

Atceros, ka bērnībā šī īsti nebija mana mīļākā no Harija Potera grāmatām – ne jau tā, ka nepatīk, mīlēju dikti un ļoti, tomēr tolaik īsti uz pjedestāla arī neliku. Tāpēc vēlāk šķita diezgan dīvaini, ka visi tik ļoti sajūsminās tieši par trešo grāmatu, saucot to par vislabāko no visas sērijas. Tagad, kad pārlasu kā pieaudzis cilvēks, sāku to dikti labi saprast. Šajā grāmatā atklājās pirmās nodevības, noslēpumi, milzīgie notikumu pavērsieni – mēs iepazinām Sīriusu un Remusu, šeit sāka atklāties pirmās detaļas par Strupa attiecībām ar Harija tēti Džeimsu skolas laikā un tik daudz vēl kā. Un, protams, slavenais Hermiones pliķis (filmā gan sulīgs sitiens – pret šīm izmaiņām es totāli neiebilstu) Malfojam sejā. Nav brīnums, ka tieši Azkabanas gūsteknis ir tik ļoti iecienīts fanu vidū.

Šajā grāmatā ir arī jūtams tas, ka Harijs sāk pa drusciņai pieaugt – ja iepriekš viņu mocīja sēras un ilgas pēc vecākiem, šajā grāmatā viņā pamostas dusmas, izmisums un kāre pēc atriebības. Harijs uz brīdi vairs nav mazais un nevainīgais puika – arī viņš spēj rīkoties un spriest emocionāli, spītīgi, atriebīgi. Un man tas patīk, jo, būsim godīgi, ja tavus vecākus ne tikai brutāli noslepkavo, bet tam pamatā ir arī nepiedodama vecāku draugu nodevība, kā tieši tu vari uz to reaģēt racionāli un altruistiski? Tas ir diezgan normāli, ka, Harijam saprotot, ka viņam ir liegta bērnība un visa atlikusī dzīve bez vecākiem, principā viena gļēva cilvēka dēļ, viņš netēlo Jēzu un nesaka: “Nu, man ir bēdīgi, bet labi cilvēki piedod, tādēļ būs chill“. Nē, nav chill. Ir dusmas, pārgalvība un drusciņ arī asinskāre.

Bērnībā, lasot grāmatu un skatoties filmu, kaut kā neatceros, ka man būtu nenormāli raustījis tas, kas notiek/notika ar Remusu Vilksonu (angļu valodā Remus Lupin). Taču tagad kaut kā sāpīgi jūtu līdzi. Šeit ir stāsts par cilvēku, kurš sev nekontrolējamu iemeslu dēļ jau no bērnības ir pakļauts sabiedrības stereotipiem un izolētībai. Kas, manuprāt, būs vienmēr aktuāla tēma sabiedrībā un līdz ar to arī literatūrā.

Nezinu, vai Azkabanas gūsteknis kļūs par manu mīļāko grāmatu šajā sērijā, to zināšu tikai tad, kad būšu visas pabeigusi. Taču noteikti varu teikt, ka tās vērtība manās acīs pēc otrās lasīšanas ir krietni kāpusies.

Mīļākie citāti:

Grāmatai dodu 5 ežus, pff, tas jau ir gaidāms.

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s