Jenny Han “To all the boys I’ve loved before”

Lara Džīna raksta mīlestības vēstules – ne tādas, kuras tu nosūti adresātam, iebāz viņam slepeni kabatā vai skolas skapītī. Lara Džīna raksta mīlestības vēstules, kuras viņa zina, nekad netiks izlasītas. Vismaz tās adresāti noteikti neizlasīs. Tas ir veids, kā tikt galā pašai ar savām neizprotamajām jūtām – izlikt tās uz papīra, ievilkt elpu un tad ielikt kastītē, kur tās paliks aizmirstas. Tāpat kā teātrī – ja uz skatuves ir ierocis, tas noteikti šaus – tad, ja ir vēstule, tā tiks nosūtīta. Kādu dienu Lara attopas, ka viņas vēstuļu kastīte ir nozudusi, bet visas vēstules – nosūtītas visām viņas mūža mīlestībām.

Nu, neliek man mieru tā jauniešu literatūra. Bet, tāpat kā ar ēdienu – nu, ja tik nenormāli gribas to neveselīgo burgeri, kāpēc ne?

Līdzīgi kā maķīša burgerī vai kolas pudelē – tur nekā baigi vērtīga un vajadzīga nav, bet tu tāpat pēc tam jūties piepildīts un uz mazu brīdi laimīgs. Ēst salātus – lasīt pasaules literatūras ekselenci – ir baigi labi, bet neviens nesvin dzīvi un neatpūšas ar salātiem, ok?

Ar šiem dīvainajiem salīdzinājumiem ar ēdienu es gribēju pateikt – šī laikam (nu, ok, visdrīzāk) nav saturiski kvalitatīvākā grāmata, nedz arī ar izcilu valodu apveltītākā. Bet tā tik un tā izpildīja savu mērķi – es padzīvoju sapņu pasaulē un sajutos tā silti un mīļi. Man patīk skatīties filmas un lasīt grāmatas, vērojot, kā cilvēki iemīlas viens otrā.

Pēc tam vēl aizdomājos, kādēļ es, pieaugusi 25 gadus veca sieviete, joprojām lasu grāmatas, kas domātas lasītājiem, kuri ir vismaz 10 gadus jaunāki par mani? Turklāt, es diezgan labi zinu, ka ne jau es esmu vienīgā tāda. Sapratu, ka ir diezgan vienkārša atbilde (vismaz manā gadījumā) – ir tik sasodīti forši iztēloties ar šīm grāmatām jaunību un vidusskolu, tikai atšķirībā no reālām atmiņām, es to varu izpušķot skaistu un mīļu, un tad arī man ir tāda jaunība, kā rāda filmās. Protams, rodas arī drusku nožēla par to, ka nebiju drosmīgāka un viss, ko es darīju, bija pikta skatīšanās uz citām meitenēm, kuras pielīda manai vidusskolas mīlestībai (jo kā gan viņas uzdrīkstējās, nezinot, ka man taču patīk viņš, ak kungs!). Jo, paskat, PAT LARA DŽĪNA VAR UN ES NEVARĒJU.

Un, vispār, tā laikam ir ar lielāko daļu grāmatu – es neesmu brīvais piedzīvojumu gars ar ļimons pārgalvīgiem stāstiem, mīlestības vēstulēm kastītēs. Es baudu dzīvi mierīgi, neskrienot, tā, lai tēja neizlīst pār krūzes maliņu. Bet tad, kad drusku kaut kā nav, ir grāmatas – es varu būt burvis Cūkkārpā, es varu būt trakā Eimija Dana, es varu būt viss, viss. Tāpēc man ir grūti saprast cilvēkus, kuri nelasa – tā, ka vispār necik. Un, pat ja ikdienā es varu pieņemt, ka cilvēkam vienkārši necepī tās grāmatas, tāpat kā man galda spēles sagādā zobu sāpes, tad tik un tā es klusībā pie sevis tomēr nodomāju, ka cilvēks vienkārši nav atradis pareizo grāmatu, ar kuru attaisīt durvis uz literatūras pasauli. Es gan jau arī šobrīd nemīlētu grāmatas tik ļoti, ja būtu sākusi ar Faustu.

Ar to visu, pat ja mana pašcieņa saka, ka vajadzētu likt 3 ežus, jo tad tā šerpāk un krutāk izskatās, es būšu godīga un ielikšu 4. Būtu 5, ja vien beigas nešķistu kā ar nazi nogrieztas (es pat pēc tam pārbaudīju, vai tik manā e-grāmatā nav kaut kāds brāķis un iztrūkst pēdējā nodaļa).