Sešpadsmitgadīgā Saimona stāsts sākas brīdī, kad privāta e-pasta sarakste nokļūst nepareizajās rokās un draud atklāt viņa lielāko noslēpumu – Saimons ir gejs. Saimonam, bailēs par sevi un sava vēstuļdrauga privātumu, neatliek nekas cits kā vien pakļauties klasesbedra Mārtina šantāžai.
Grāmata par mīlestību visās tās formās – draudzība, ģimene, romantika. Bez nekāda teatrālisma vai nevajadzīgiem dramatiskiem elementiem – tā mīļi un cilvēcīgi.
Nesaku, protams, ka tas, kas ar varoni šajā stāstā notiek, nav dramatiski. Ir traki, bet stāsts risinās tā bez nevajadzīga teatrālisma un pārspīlējumiem, kas parasti man drusku sabojā jauniešu literatūru. Cilvēks vienkārši ņem un mīl tā kā tas notiek īstajā dzīvē – tā nav sirdi plosoša mīlestība, kas stāv pāri visam, kamēr fonā skan orķestris, operdziedātāja, pāvests un ērģeles.
Protams, dažkārt nav ne vainas maziem pārspīlējumiem – tā, piemēram, bija ar I’ll give you the sun, kur dziļums slēpjas katrā sekundē, līdz ar ko viss stāsts iegūst tādu sirreālismu, maģisku pieskaņu. Bet pārsvarā es to saskatu kā trūkumu – lai arī, cik tas visu padara skaistāku, tu kaut kā sāc tam visam redzēt cauri, nevari līdz galam identificēties, jo tu zini, ka “šis jau nav pa īstam”.
Šajā grāmatā tas vienkāršums, drusku biklums padara to visu īstāku – līdz ar to, manuprāt, lasītājs arī var just līdzi stiprāk, jo ir sajūta, ka tas kaut kur notiek tieši tagad.
Mīļākie citāti:
“But I’m tired of coming out. All I ever do is come out. I try not to change, but I keep changing, in all these tiny ways. I get a girlfriend. I have a beer. And every freaking time, I have to reintroduce myself to the universe all over again.”
“There’s no such thing as a good idea when you’re in seventh grade.”
Grāmatai dodu 5 ežus
P.S. Tiem, kuri jau ir izlasījuši, ir arī filma. Tīri ok!
UNA LASA. 