Laurie Halse Anderson “Wintergirls”

Diezgan skarbi par anoreksiju, pacienta pārdzīvoju, bet vissvarīgāk – kādēļ to ir tik grūti ārstēt.

Sirgstot ar ēšanas traucējumiem, tev principā piespiedu kārtā tiek dota VIP iespēja atrasties kaut kur pa vidu divām pasaulēm – dzīvību un nāvi. Tieši tāpēc Lia visur redz un sasmaržo savu labāko draudzeni, kuru tik tikko zaudēja savas slimības “māsai”. Tieši tāpēc viņu nebiedē nāve – viņa ar vienu kāju tajā ir lēnām iekāpusi.

Iepriekšējā grāmata par ēšanas traucējumiem, kuru lasīju, bija Paperweight, kura arī atklāja saslimšanas neglīto pusi, taču, salīdzinot ar šo, Paperweight bija ļoti maiga un saudzīga ar saviem lasītājiem. Wintergirls neatvainojas par sāpīgām, šokējošām un pārsteidzošām ainām, ar kurām ikdienā sastopas anoreksijas pacients diezgan vēlā un bīstamā savas slimības stadijā.

Šī grāmata ir lieliska, bet tumša atbilde tiem, kuri īsti līdz galam (vai arī būsim godīgi – vispār) nesaprot, kā strādā ēšanas traucējumi, un slavenajiem tekstiem “apēd vienkārši kaut ko!”. Tajā tiek attēlots ne vien tas neiedomājamais bads (kas ir daudz kas vairāk par “omg, es esmu šodien ēdis tikai brokastis, varētu ziloni nolocīt!”), bet arī labsajūta un mierinājums, ko sniedz ēšanas traucējumu ieradumi. Man prieks, ka autore iedziļinājusies arī šajā aspektā, jo tas principā ir galvenais iemesls, kādēļ ēšanas traucējumus ir tik neiedomājami grūti ārstēt; kādēļ šie ir vieni no vissarežģītākajiem pacientiem. Ēšanas traucējumi, it īpaši vēlākās stadijās jau pielīdzināmi atkarībai, tādēļ to ārstēšanu apgrūtina ļoti mērķtiecīga un spītīga pretestība no pacientu puses.

Diezgan liela nozīme ir arī bada izraisītajām halucinācijām, kuras grāmatā aprakstītas tik spilgti, ka ik pa brīdim sāku domāt vai šis tomēr nav maģiskā reālisma darbs. Vispār valoda kopumā šajā grāmatā ir ģeniāla – ar tādiem kā “ēteriskiem” izteiksmes līdzekļiem lasītājā tiek radīts priekšstats, ka galvenā varone tik tiešām ir fiziski tik smalka un viegla, ka viņa stāstam un situācijām burtiski izpeld cauri kaut kur pa gaisu.

Ir grūti lasīt, protams, bet man kā psiholoģijas studentam un cilvēkam, kurš vēlas nākotnē palīdzēt šiem cilvēkiem, ir liels prieks, ka par to tik daudz runā literatūrā.

Mīļākie citāti:

“Do I want to die from the inside out or the outside in?”

“Dr. Chloe Marrigan wears her fatigue like a suit of armour.”

“I can’t remember what it’s like to eat without planning for it, charting the calories and the fat content and measuring my hips and thighs to see if I deserve it and usually deciding no, I don’t deserve it, so I bite my tongue until it bleeds and I wire my jaw shut with lies and excuses while a blind tapeworm wraps itself around my wind-pipe, snuffling and poking for a wet opening to my brain.”

”His face is the colour of a heart attack.”

“My hands read a Braille map hewn from bone.”

“They all say I’m stable. I failed eating, failed drinking, failed not cutting myself into shreds. Failed friendship. Failed sisterhood and daughterhood. Failed mirrors and scales and phone calls. Good thing I’m stable.”

“In one aspect, yes, I believe in ghosts, but we create them. We haunt ourselves, and sometimes we do such a good job, we lose track of reality.”

“I am beginning to measure myself in strength, not pounds. Sometimes in smiles.”

Kopumā grāmatai dodu 4 ežus

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s