Jennifer Niven “Holding Up The Universe”

Ko nozīmē dzīvot ar zīmogu uz pieres “Amerikas resnākā pusaudze”? Un ko nozīmē slēpt savējo – sejas aklumu?

Visi zina, kas ir Libija – “Amerikas resnākā tīne”. Bet līdz šim neviens, izņemot pašu Libiju, nav mēģinājis saredzēt viņā ko vairāk. Džeks lielāko daļu savas dzīves slēpis savu slimību sejas aklumu (prosopagnosia) – Džeks nespēj atpazīt sejas, pat saviem tuvākajiem ģimenes locekļiem ne. Viņš atpazīst cilvēkus tikai pēc iegaumētām pazīmēm – dzimumzīmēm, matu sakārtojumiem, ādas krāsas. Par spīti šaubām par saviem draugiem, viņš no viņiem ir atkarīgs – cilvēkam, kurš nespēj atpazīt sejas, ir diezgan svarīgi uzturēt labu kontaktu ar tiem, kuri pazīst visus.

Man šī šķita kā diezgan normāla grāmata – nebūs manu mīļāko grāmatu topā, bet bija tīri interesanti. Viss bija diezgan ok, es, neko ļaunu nenojauzdama, pat sāku cerēt uz filmu. Un tad es šodien izdomāju ielūkoties Goodreads, lai pasmeltos iedvesmu savai recenzijai (lol, “recenzija” liekas pārāk nopietns vārds šim blogam), palūkoties, vai neesmu kaut ko palaidusi garām… un tad bija pārsteigums. Izrādās vesels bars cilvēku bijuši diezgan aizvainoti šīs grāmatas dēļ. Šeit nav runa par tiem, kurus vienkārši neinteresēja/neaizrāva, bet gan tiem, kuri jutās personīgi aizskarti. Lielākoties cepiens bijis par to, ka vienīgais veids, kā redzēt sevī kaut ko vairāk par lieko svaru, ir atrast seksīgu bojfrendu (kas principā varot būt risinājums visām sieviešu problēmām). Parasti man ir lielas pretenzijas pret cilvēkiem, kuri saka, ka mūsdienās visi ātri aizsvilstas un apvainojas, jo, lai cik tas būtu kaitinoši, ja mēs šādi piesiesimies kļūdām, ar laiku mēs tās varēsim izskaust. Šajā sakarā iesaku noskatīties šo Annas Akanas video:

BET. Šoreiz es pilnīgi godīgi varu teikt, ka šeit apvainošanās bijis vairāk kā trends, kuram sekot. Pirmkārt, ja kāds arī izlasītu grāmatu (ar to es domāju daudzie recenziju autori, kuri lepojas ar to, ka pēdējo ceturtdaļu vai pusi, vai pat visu grāmatu kopumā lasījuši pa diagonāli, jo viņu dvēseles ir pārāk apgarotas šādiem kalpu sacerējumiem), varbūt kāds arī saprastu, ka Libija jau bija spēcīga un pašpārliecināta persona pirms viņa vispār satika Džeku. Šis nav “Krēslas” sērijas stāsts par kautrīgu meitenīti ar skumji zemu pašnovērtējumu, kura burtiski uzzied, kad viņu ar savu uzmanību aplaimo vilkacis-zombijs-vampīrs. Lai nu kurš, bet Libija šajā stāstā nevienā brīdī nenostādīja sevi upura lomā, jau no pirmajām lapaspusēm viņa bija pārliecināta par to, ka viņas vieta pasaulē ir augstāka nekā citi viņu vēlas redzēt. Vienīgais, kuram šajā stāstā bija spēcīgas problēmas ar pašnovērtējumu, bija Džeks, un pat viņš to neatrisināja tāpēc, ka atrada sev īsto mīlestību. Viņš iemācījās sevi mīlēt, jo saprata, ka viņam NEVAJAG visu pasauli sev pie sāniem, lai būtu laimīgs; viņš saprata, ka viņam jārīkojas pēc vislabākajiem nodomiem, lai varētu būt ar sevi mierā. Un, jā, viņš to iemācījās pateicoties Libijai – bet ne jau tāpēc, ka tagad viņam bija superattiecības. Viņa Džekam parādīja, ka vislabāk ir darīt to, kas pašam liekas pareizāk, pat ja tas tevi nostāda muļķa lomā vai liek palikt vienam.

Šis nav stāsts par to, ka svara zaudēšana un/vai romantiska mīlestība atrisina visas tavas problēmas. Vienīgais, kurš var risināt tavas problēmas, esi tu pats.

Mīļākie citāti (kā jau tas ir ar daudzām cheesy YA grāmatām, šajā bija daudz pasvītroto rindiņu):

“How can something so final happen in an instant?”

“Across the seat our eyes are holding hands.”

“I know what you’re thinking – if you hate it so much and it’s such a burden, just lose the weight, and then that job will go away. But I’m comfortable where I am. I may lose more weight. I may not. But why should what I weigh affect other people? I mean, unless I’m sitting on them, who cares?”

“As for the rest of you, remember this: YOU ARE WANTED. Big, small, tall, short, pretty, plain, friendly, shy. Don’t let anyone tell you otherwise, not even yourself. Especially not yourself.”

“She sounds small, like she’s folded herself in half and then another half and then another.”

“You’re so worried that you can’t ever be close to anyone, but it’s not the face blindness that’s to blame; it’s you. All the smiling and the faking and pretending to be what people want you to be. That’s what keeps you isolated. That’s what screws you up. You need to try being a real person.”

“It’s not moving on, Libbs. It’s moving differently. That’s all it is. Different life. Different world. Different rules. We don’t ever leave that old world behind. We just create a new one.”

Kopumā dodu tai 3.5 ežus:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s